Šķirnes un sēklkopība

Šķirnes dzīves ilgums vienlīdz atkarīgs ir no selekcionāra darba šķirnes uzturēšanā, kā no sēklkopības darba saimniecībās.  Tāpēc svarīgi ir saprast, kā mēs katrs izprotam jēdzienu „sēklkopība” .  

Definīcija, kas dota Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā (www.vvk.lv.) saka: „Sēklkopība  ir augkopības nozare, kas nodarbojas ar sēklas audzēšanu un sēklas kvalitātes uzlabošanu”.  Kā agronomam, man šķiet, ka tik vienkārši viss nav. Jaunos lauksaimniekus šī definīcija var stipri maldināt, jo nepasaka šīs nozares patieso būtību.

„Sēklkopība -  šķirnes sēklu pavairošana ražošanas vajadzībām, saglabājot šķirnes sākotnējās īpašības. (J.Naudiņš, Lauksaimniecības augu selekcija un sēklkopība, 1972.) Tas nozīmē, ka sēklkopības galvenais uzdevums pavairošanas procesā ir saglabāt  sēklas šķirnību, jo tieši šķirnes vārds lauksaimniekam ir garants tam, ka savā saimniecībā viņš varēs izaudzēt  kviešus maizei vai spirtam, tieši šķirne noteiks, ka sējumam būs laba vai viduvēja ziemcietība, agrs vai vēls novākšanas termiņš u.c. faktori, kas ir ļoti svarīgi jebkuram lauksaimniekam. Šķirnes vietu saimniecībās apstiprināja arī iepriekš minētā apsekojuma dati. Divu gadu laikā no 256 saimniecībām visos Latvijas reģionos  ievācām vairāk kā tūkstot graudu paraugu, no tiem tikai 38 paraugiem nebija norādīts šķirnes nosaukums, t.i. tikai 3.5 %.  Pārstāvot selekcionāru cunfti,  varu teikt, ka saimnieks izvēloties konkrētu šķirni vienlaicīgi ir izrādījis godu arī selekcionāram un viņa vairāku desmitu gadu darbam, kas ieguldīts šķirnes veidošanā un uzturēšanā.

 Kā notiek praktiskā sēklkopība?

Sēklu aprites likums nosaka, ka tirgot drīkst tikai tās sēklas,  kuras pēc kvalitātes pārbaudes atzītas par atbilstošām pirmsbāzes (PB), bāzes  (B) vai sertificētas (C) sēklas kategorijai. Pirmsbāzes un bāzes kategorijas sēklu audzēšana un pavairošana jāveic selekcionāra vai šķirnes uzturētāja uzraudzībā.  

Prakse rāda, ka graudaugiem Latvijā selekcijas institūti parasti turpina izlases sēklas pavairošanu savos laukos vēl divus gadus, piedāvājot lauksaimniekiem iegādāties otrās paaudzes pirmsbāzes ( PB₁ vai PB₂) kategorijas sēklas, ļaujot sēklaudzētājiem savās saimniecībās iegūt bāzes (B)  un sertificētās (C₁ un C₂ vai  C - rudziem) kategorijas sēklas.

Sēklaudzēšanas un sēklu tirdzniecības noteikumos ir definētas  visas sēklu kategorijas, ļaujot viegli uzzīmēt sēklkopības shēmu, piemēram,  pašapputes graudaugu sugu – kviešu, miežu, auzu un tritikāles šķirnēm:

 

 Varam parēķināt, cik daudz kvalitatīvas sēklas varētu iegūt vienā pilnā sēklkopības ciklā. Ilustrācijai izmantošu profesora A. Ružas jau pirms vairāk kā desmit gadiem demonstrēto shēmu, pieņemot, ka  ar izlases sēklu tiek apsēts viens hektārs, un  ka sēklas pavairošanas koeficients   it tikai 1:10.  

 

 Sēklas iznākums patiesi ir pārsteidzoši liels! Pie tam sēklu pavairošanas koeficients katrai graudaugu sugai un šķirnei būs atšķirīgs, jo to nosaka gan lauka ražība, gan sīko graudu un piemaisījumu īpatsvars ražā. Mūsu novērojumi rāda, ka, piemēram, ziemas kviešu šķirnei ‘Fredis’ vai  miežiem ‘Rasa’ šis koeficients vidēji ir 1 : 20, savukārt auzām  ‘Laima’ -  1:13.  Tātad katra no Latvijas vai ārvalstu selekcijas centra iegādātā tonna augstvērtīgās PB₂ kategorijas sēklas spēj nodrošināt 10 - 20 t  B kategorijai atbilstošu sēklu ieguvi, ja vien iegūtā raža saimniecībās patiesi tiek izmantota sēklas sagatavošanai, nevis vieglprātīgi pārdota  graudu iepircējiem.

Analizējot VAAD sniegto informāciju par šķirnes sēklu sertifikācijas apjomiem, redzētā aina neiepriecina, jo reālie skaitli ir ievērojami mazāki par mūsu iepriekš aprēķināto teorētisko sēklu pavairošanas koeficientu (1. tab.). Protams, šeit ir dati tikai par to sēklu, kas tiek oficiāli sertificēta un mēs labi zinām, ka daļa zemnieku pērk augstāka ataudzējuma sēklu tikai tādēļ, lai to pavairotu savas saimniecības vajadzībām, šos apjomus tālākai uzskaitei nepakļaujot. Var izskaidrot arī to, kāpēc salīdzinoši maz tiek sertificēts C₂ kategorijas sēklu.  Latvijā lauksaimnieki nekad nav bijuši tik bagāti, lai iegādātos sēklu visai saimniecības sējplatībai un pēc tam izaudzēto ražu realizētu galējam patēriņam, kā tas tiek praktizēts vecajās  Eiropas valstīs. Pie mums lielākie C₂ kategorijas sēklu pasūtītāji un realizētāji ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar graudu iepirkšanu, vienlaicīgi piedāvājot iegādāties sēklas un ļaujot zemniekiem norēķināties par to  rudenī ar izaudzēto ražu.

1.tabula

Dažas izplatītākās graudaugu šķirnes un to sēklu pavairošanas apjomi sēklkopības saimniecībās (tonnas, pēc VAAD datiem)  

Suga	Šķirne	Sēklas kategorija un sēklas pavairošanas koeficients
		PB2 (2005. gada dati)	B (2006. gada. dati)	C1 (2007.gada dati)	C2 (2008.gada dati)
Auzas	Laima	16	29   (1:2)	146   (1:5)	144    (1:1)
Mieži	Ansis	20	51   (1:3)	241   (1:5)	460    (1:2)
Mieži	Xanadu	-	26	272   (1:10)	0
Rudzi	Amilo	-	119	267   (1:2)	0
Kvieši	Vinjett	-	70	473   (1:7)	1027  (1:2)
Kvieši	Zentos	-	27	177   (1:6)	420    (1:2)
Kvieši	SW Maxi	-	10	151   (1:15)	328    (1:2)

2. tabula

Izplatītāko  graudaugu šķirņu visu kategoriju sertificētas sēklas apjomi pa gadiem (tonnas, pēc VAAD datiem)

Reālo sēklas vajadzību valstī varam uzzināt vienīgi aptuveni aprēķinot (3.tab.). Tā kā februārī vēl nav pieejami oficiālie statistikas dati no CSB par  katras graudaugu sugas sējplatību valstī, aprēķiniem izmantojam 2007. gada datus, kad graudaugi kopumā tika audzēti vairāk kā 511 tūkst. ha platībā. Šis platības apsēšanai nepieciešami vismaz 102 tūkstoši  tonnu sēklas, bet ar to sēklas daudzumu, kas sertificēts 2006. gada rudenī ziemājiem un 2007. gada pavasarī vasarājiem, pietiktu tikai 17% platību.  Un diemžēl šāda tendence ir vērojama jau vairākus gadus. Oficiāla uzskaite par sēklu kustību ES valstu kopējā tirgus ietvaros netiek veikta, bet, aptaujājot šķirņu pārstāvjus, noskaidrojām, ka ievests tiek ne vairāk kā 3 -5 tūkst t sēklu, jo sēklu transportēšana izmaksā pietiekami dārgi, lai  tā nebūtu izdevīga lielos apjomos. Visvairāk Latvijā ieved rudzus, jo hibrīdo rudzu izsējas norma ir salīdzinoši maza un interese par šo šķirņu sēklu liela. Citām sugām ievestas tiek vien daži desmiti vai simti tonnu sēklas, kas tālāk tiek pārdoti mūsu sēklaudzētājiem pavairošanai.

3. tabula

Graudaugu sēklas vajadzība Latvijā, 2007. gadā (CSB un VAAD dati)

Graudaugu sugas	Apsētā platība, ha	Nepieciešamais sēklas daudzums, t, (pieņemtā izsējas norma 200 kg ha-1)	Sertificētā sēkla 2006.g. rudenī un 2007.g.pav., t	Sertificētas sēkla, % no vajadzības
Ziemas kvieši	159 364	31 873	6 920	21.7
Vasaras kvieši	65 150	13 030	3 730	28.6
Rudzi	57 474	11 515	798	7.3
Tritikāle	12 426	2 485	262	6.9
Ziemas mieži	5 580	1 116	175	15.7
Vasaras mieži	139 754	27 950	4 697	16.8
Auzas	62 367	12 473	816	6.5
Kopā	511 169	102 234	17 398	17.0

Pie tam sēklaudzētājiem ar sertificētās sēklas realizāciju ne vienmēr  iet viegli. Lai arī VAAD Sēklu kontroles departamentā  sēklaudzētājiem ir jāsniedz dati par katras sēklu partijas realizāciju, šie dati publiski pieejami nav.  Varam vien atsaukties uz to informāciju, ko Stendes šķirņu sēklaudzētāji snieguši mūsu institūtam. Tā,  piemēram, 2008. gada pavasarī  reāli pārdots vai izsēts savā saimniecībā tika apmēram 65 % no  sertificētā miežu un auzu sēklas daudzuma. Daži sēklkopji norāda, ka  daļu sēklas atlikuma atstājuši rezervei nākamam gadam, kas būtu atbalstāma prakse. Citi atzīst, ka pārdevuši sēklu kā graudus lopbarībai. Vai tā tālāk izmantota tiešām lopbarībai vai izsēta, par to, protams, informācijas nav. Bet skumjākais ir tas, ka šādā veidā tiek pazaudēta ne tikai C₂, bet arī B kategorijas sēkla.

Ja vēl pirms divdesmit gadiem statistikas dati rāda, ka Latvijā 99.5% sējumu ir bijuši šķirnes sējumi (t.i., sējumi, kas apsēti ar noteiktas šķirnes sēklu), tad šobrīd šis termins ir zaudējis savu vērtību, jo sējuma šķirnības pierādīšana ir obligāta prasība tikai sējumiem, kas tiek pieteikti lauku apskatēm, tātad sertificētas sēklas iegūšanai. Un šādas platības, piemēram, graudaugiem 2008. gadā bija 7477 ha, t.i. 1.5% no kopējās graudaugu platības valstī.  Bet kā saukt pārējos sējumus – par bezšķirnes? Un  vai tas būs korekti pret selekcionāru?

Ar kādu sēklu tiek apsēti graudaugu preču produkcijas audzētāju lauki? Graudkopības saimniecību apsekojuma dati rāda, ka 90 % aptaujāto sējai izmanto savā saimniecībā izaudzētu sēklu. Ar to mēs Latvijā būtiski atšķiramies no citu valstu lauksaimniekiem, kur mājās sagatavotās sēklas īpatsvars ir ievērojami mazāks (10 – 30%).  Tikai 67% apsekoto saimniecību norāda, ka periodiski iegādājas arī sertificētu sēklu šķirnes atjaunošanai, jaunas šķirnes pavairošanai vai vienkārši ražošanas sējumiem (piem., hibrīdos rudzus).  No saimniecību kopējās sēklas vajadzības iegādātais sertificētās sēklas apjoms gan ir salīdzinoši neliels - 1 līdz 10 %.  

 

Sējai izmantotās  graudaugu sēklas izcelsme ( 2007. g., 238 respondenti)

26% aptaujāto ir atzinuši, ka iegādājas sēklas bez sertifikāta, tātad bez šķirni apliecinoša dokumenta.  Ir nācies dzirdēt paskaidrojumu, ka oficiāls dokuments saimniekam nav nepieciešams, jo nav plānots nodarboties ar  sēklkopību tālāk. (Sertifikāts gan patiesībā neuzliek šādu pienākumu, vien apliecina nopirktās preces kvalitāti). Pircēji norāda arī uz to, ka pērk sēklu no pārdevējiem, kuriem  uzticas, kā arī uzsver cenu starpību, jo nesertificētas sēklas cena parasti ir zemāka. Savukārt saimniecības – pārdevēji kā argumentus šādai tirdzniecībai min, ka sēklu sertifikācijas prasības pēc iestāšanās ES ir kļuvušas pārāk bargas, sēklu tirgus ir pārāk nestabils un neprognozējams, lai būtu vērts apmaksāt sēklu sertifikāciju un ieguldīt sēklu fasēšanas iekārtās u.c. sēklkopības bāzes modernizācijā.  Tā vien šķiet, ka  darbojoties šajā nelegālajā sēklu tirgū abas puses ir apmierinātas, jo pārdevējs ir realizējis savu izaudzēto produkciju un pircējs ir iegādājies to, ko vēlējies.

Par šīs neoficiālās sēklas patiesajiem tirdzniecības apjomiem ir grūti spriest.  Arī  ārzemju selekcijas kompāniju pārstāvji sarunās norāda, ka Latvijas sēklu tirgus ir grūti pārskatāms un jaunu šķirņu ieviešana riskanta, jo sēklas ātri nonāk „pelēkajā zonā”, kur nav iespējams izkontrolēt to  kustību, nedz arī saņemt pienākošos autoratlīdzību.  Un arī Latvijas selekcionāriem nākas vien piekrist šim viedoklim.

Sēklkopība kā nozare finansiāli kritiskās situācijā ir daudz neaizsargātāka nekā citas augkopības jomas, jo potenciālais pircējs sēklu atjaunošanu vienmēr var atlikt uz gadu vai vairākiem un ražas kritums nebūs tik liels, ka no nenopirktas mēslojuma tonnas. Un zinot, ka rudenī bija lielas grūtības ar graudu realizāciju un šim pavasarim naudas līdzekļi saimniecībās būs ierobežoti, var prognozēt, ka sēklu pieprasījums noteikti būs mazāks nekā pagājušajā gadā. Skumji, ka nežēlīgi samazinoties valsts subsīdiju apjomam, sēklaudzētāji tieši šajā gadā ir zaudējuši iespēju saņemt kompensāciju  par sēklu sertifikāciju. Šī atbalsta lielākā vērtība varbūt bija nevis piešķirtie lati, bet gan pozitīvais vēstījums, ka valsts atbalsta sēklkopības nozari un vēlas, lai Latvijā būtu legāla sēklkopības sistēmā.  Tomēr nākotnē būtu vērts visām ieinteresētajām pusēm vienosies par sēklkopības nozares līdztiesīgām tiesībām pastāvēt, jo šodienas lauksaimniecībā laba raža nav iegūstama bez kvalitatīvas sēklas un labas šķirnes.